facebook twitter
Lietotājiem
Latvijas Piļu un muižu asociācija
Unikālais piļu un muižu kultūras mantojums sevī glabā vērtības, atklājot jaunas un jaunas liecības par savas patības apzināšanos. Saglabājamas un nododamas nākamajām paaudzēm kā sociālekonomiskās izaugsmes potenciāls

Litenes muiža


Atrašanās vietas pilna adrese, karte

Litenes pamatskola, p/n Litene

Lng: 27.0291117639, Lat: 57.1910377778


Juridiskā īpašnieka / apsaimniekotāja nosaukums

Litenes pamatskola

Foto


Objektā atrodas

Tips Apraksts
Pils/kungu māja - 19. gs. 1. pusē Pededzes upes krastā barons Otto fon Volfs uzbūvē pili klasicisma stilā. Tā saglabājusies sākotnējā apjomā. Pilij abās pusēs ir saimniecības ēkas, kas kopā ar pili veido pusloku ap parādes pagalmu. Starp tām sākotnēji bijis mūra žogs ar vārtiem. Litenes kungu mājas īpatnējā detaļa bijusi uz balta apmetuma ar melnu krāsu gleznota vītņveida frīze, kas greznoja ēkas ārpusi. Diemžēl pārbūves laikā vītņveida frīze tika aizkrāsota.
Pamata izglītības mācību iestāde
Muižas komplekss - Muiža minēta jau 18. gs. No 1842. gada līdz 20. gs. sākumam tā ir baronu fon Volfu īpašumā. 19. gs. 1. pusē Pededzes upes krastā barons Otto fon Volfs uzbūvē pili klasicisma stilā. Pilij abās pusēs ir saimniecības ēkas, kas kopā ar pili veido pusloku ap parādes pagalmu. Starp tām sākotnēji bijis mūra žogs ar vārtiem. Kompleksā saglabājušās gandrīz visas saimniecības ēkas - gan koka, gan mūra. Ir klētis, stallis ar arkādi, divstāvīga vešas māja, kučiera māja, kalpu mājas, vagara māja, šķūņi. Attālāk atrodas dārznieka māja, uz kuru no pils ved aleja. Šī ēka celta 1796. gadā. 1905. g. novembrī muižas ēka, ko īpašnieki bija pametuši, tika nodedzināta. Baroni tomēr atgriezās un saņēma kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem. Pils tika daļēji atjaunota. Bez lielām pārmaiņām ir saglabājušās gandrīz visas muižas ēkas – klētis, stallis, dārznieka, vagara, kalpu mājas, vešūzis (veļas mazgājamā māja), šķūnis, noliktavas. Klēts ēkā ir kultūras nams, veļas mājā - sporta zāle, vairākas ēkas izmantotas dzīvokļiem. 11,5 ha liels parks.
Vietējas nozīmes parks
Vietējas nozīmes pils/kungu māja
Parks - Muižas parka veidošana sākta 19. gs. otrajā pusē. Tas veidots plašā Pededzes ielokā kā ainavu parks ar kopplatību 5, 36 ha. Parkā auga dažādi eksotiskie augi – lapegles, baltegles, tūjas, zilganā egle, baltā apse u.c. Pa tiltiņu varēja nokļūt arī barona peldvietā, ko rotāja slavenie Pededzes ozoli. Parka augstākajā vietā bija uzbūvēts īpatnējs paviljons ,ko izmantoja kā tējas namiņu. Saglabājušās liecības par parādes pagalma regulāro plānojumu, rūpīgi koptajiem celiņiem un puķu dobēm, lielisko ābeļu dārzu un retajiem augiem bagāto oranžēriju. Viena no barona Volfa dzimtas laiku lieciniecēm ir arī skaistā liepu aleja Pededzes augstajā krastā. Tā veda no dārznieka mājas līdz pat galvenajai ēkai. Ar muižas īpašnieka atļauju parkā tika rīkoti ikgadējie zaļumsvētki, kas notika Jāņu diena. Vispirms pagasta dziedātāji un orķestris ieradās pils priekšā un sveica muižnieku ģimeni, pēc tam cēla īpašu ložu zaļumballes placī, lai barons no tās varētu vērot svētkus.
Pašvaldības īpašums - Litenes pagasta padomes īpašums ir kungu māja, daļa kompleksa.
Valsts nozīmes ēkas, drupas, apbūve - Litenes muižas apbūve 19. gs. s. 19. gs. b. Stallis 1821.
Vietējas nozīmes ēkas, drupas, apbūve - Kungu māja 19. gs. 1.p. 1961. Aptieka 19. gs. 2.p. Kalpu māja 19. gs. 2.c. Klēts 19./20. gs. Magazīnas klēts 19. gs. 1.p. Parks 19. gs. 2.p. Šķūnis 19. gs. 2.p. Vešūzis 19. gs. s. Kalpu māja 19. gs. v. Kalpu māja 19. gs. v. Jaunlitenē 3
Apraksti konkursā Mana skola pilī - Mana skola pilī Daudzos Latvijas pagastos ir uzceltas modernas, lielas un plašas skolu ēkas, citos skolas ierīkotas vecajās muižu pilīs. Arī mūsu, Litenes pamatskola, ir bijusī barona pils. Diendienā staigājot pa skolas garajiem un krēslainajiem gaiteņiem, vairums skolēnu neiedomājas, ka tieši šajā ēkā dzīvojis barons Volfs, ka viņu klases vietā varbūt bijusi barona pieņemamā istaba vai baroneses salons, vai varbūt jaunkundžu guļamistaba. Katram, kurš zina skolas vēsturi, ir savas domas, savas fantāzijas par to, kā dzīve te ritējusi pirms vairāk nekā simts gadiem. Šobrīd mūsu skolā mācās 120 skolēnu. Pirmo stāvu apdzīvo mazie bērni, bet otrajā stāvā iekārtojušies 5. – 9. klašu skolēni. Skolas zālē sanākam kopā un svinam dažādus svētkus, klašu vakarus, rīkojam koncertus un teātra izrādes. Datorklasē ir astoņi datori, pie kuriem norit mācību stundas, kā arī brīvo brīžu pavadīšana. Daudzi skolēni vēlētos, lai skolā būtu pieejams arī interneta pieslēgums, tas atvieglotu dažādas informācijas ieguvi. Mūsu skolā darbojas koris, meiteņu un zēnu ansamblis, trīs tautu deju kolektīvi, sporta spēļu, dambretes un šaha grupa, mazpulcēni un vanadzēni, dramatiskais un kokapstrādes kolektīvs. Katrs skolēns var atrast nodarbi, kas būtu tuva. Mēs esam priecīgi, ka skolai ir sava sporta zāle, kur notiek gan sporta stundas, gan interešu grupu nodarbības, gan arī sacensības tautas bumbā, basketbolā, florbolā, volejbolā. Kādreiz sporta zāles vietā bijusi barona veļas mazgātava. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados ēku atjaunoja, pērngad uzlika jaunu jumtu un iekārtoja ģērbtuves. Esam sportiska skola, labprāt piedalāmies rajona un pat valsts sacensībās. Aiz sporta zāles, uz Pededzes pusi, vecajās ēkās iekārtots skolas internāts. Tur kādreiz bijusi barona aitu un kazu kūts. Tepat līdzās ir saglabājusies arī muižas vagara māja. Kad Pededze pārplūst, ūdens skalojas gar pašiem mājas pamatiem. Bet kādreiz skolas internāts bijis muižas dārza mājā. Tā dēvēja māju, kuras vienā galā dzīvoja dārznieks ar savu ģimeni, bet otrā, īpašās kastītēs salikti, glabājas āboli, bumbieri un citi augļi barona galdam. Liekas, ka noliktavas telpa vēl joprojām glabā tolaik reto augļu spēcīgo aromātu. Esam lepni par skolas novadpētniecības istabas izveidi. Te ir sakoptas dažādas lietas gan no barona Volfa laikiem, gan arī no ne tik senas pagātnes. Varam apskatīt sadzīves priekšmetus, kādus izmantoja senie zemkopji, iedomāties kā dzīvoja kalpu ģimenes, pavērt durvis vecajam drēbju skapim un ieraudzīt sadzeltējušu līgavas kleitu... Nez kā šis jaunās ģimenes dzīve veidojusies Latvijas brīvvalsts laikā un smagajos kara gados. Bet varbūt jaunais vīrs bijis latviešu virsnieks? Cik sāpju un asaru tad nācies ciest... Pie skolas ir saglabājies arī vecais dārza mūris, gar to ejot var nokļūt muižas staļļos, kuros kādreiz droši vien dīžājušies gan aramzirgi, gan smagie vilcēji un gan jau bijuši arī smalkie arābu rikšotāji. Staļļu lepnums ir mūra uzbraucamais ceļš, tādi nav saglabājušies daudzās muižās. Ēkas labajā spārnā iecerēts iekārtot mājturības kabinetu, te sajust pagātnes elpu palīdzēs senās velves un akmens mūra sienas. Varbūt adīšana un izšūšana veiksies raitāk, ja iedomāsies, ka kādreiz meitas te spējušas izrakstīt barona smalkos kreklus „broderī” un „rišeljē”. Lai nokļūtu pie upes, jāiet cauri vecajiem muižas vārtiem. Smagie akmens vārtu stabi it kā gaida, ka nupat, nupat piebrauks kariete un no tās izkāps krāšņā zīda kleitā tērpta kundze un tumšzilā jūrnieka uzvalciņā ģērbies puišelis. Kāds puišelis! Jaunais barons. Ceļš tālāk ved līdz Liepceliņam – šaurai apsūnojušu liepu alejai. Šie koki droši vien dzirdējuši gan jūsmīgus mīlas vārdus, gan arī šķiršanās asaras. Tagadējās skolas stadiona vietā bijis muižas parks. Ir saglabājušies barona laika vecie koki - Vāczemes apses un egles, Kanādas kļavas, skābarži un bezgala daudz lazdu. Šī gada vētrā daudzi koki nolauzti, īpaši ozoli un egles, daudzi sakropļoti. Parkā skola ierīkojusi zaļo meža trasi. Šeit ir arī volejbola laukumi, basketbola laukums un estrāde. Tā gan jau savu laiku ir nodzīvojusi, tomēr balles un koncerti šeit notiek. Skolas apkārtni apkopjam paši – rudenī un pavasarī sakasām nobirušās lapas, vasarās iekārtojam puķudobes, sakopjam sporta laukumu un parku. Vēlos, lai mūsu skola pastāv vienmēr. Lai ikvienā skolas ēkā, vecākā vai jaunā, mazā vai lielā, allaž skan skolas zvans. Elīna Trupavniece, Litenes pamatskolas 8. klases skolniece
Domraksti konkursā Mana skola pilī - Mana skola pilī (Kāda circeņa stāsts) Šis stāsts nebūs par mani, bet par to, ko es redzēju sen sen atpakaļ, un par to, ko redzu un jūtu tagad. Es esmu ļ-o-t-i vecs un vientuļš circenis, un vienīgais prieks manā dzīvē ir atmiņas. Pirms simts gadiem es dzīvoju barona Volfa pilī Litenes muižā. Te bija gan daudz kalpotāju, gan arī daudz apkalpojamo – barons, baronese, mazie baronēni, daudzie medību viesi – visus nemaz nevar uzskaitīt. Ja kādu dienu es gribēju palūkoties, kā dzīvo kalpotāji, es ielavījos virtuvē un aizlēcu aiz plīts mūrīša. Tas bija jādara uzmanīgi, jo madāmai – visu kalpotāju priekšniecei – es ļoti nepatiku. Viņa, mani ieraudzījusi, aizmiedza acis un, rādītājpirkstu izstiepusi, kliedza virtuves meitām, lai tās iztīrot virtuvi no manis. Muižā bija ļoti daudz ļaužu: zirgu puiši, istabmeitas, pavāri un vešerienes, mācīts dārznieks un barona sulainis, guvernante, piķieri un vagars. Pavāri visu dienu cepa un šmorēja dažādus cepešus, kūla putukrējumus un reizi pa reizei izdzina no virtuves mazos baronēnus, lai netraucē. Istabmeitas rūpējās par pils istabu kārtību un tīrību. Zirgu puišu darbu es varēju vērot tikai pa virtuves logu, viņi tīrīja stalli, baroja un kopa zirgus, vasarās veda tos peldināt Pededzē. Katram kalpam šajā muižā bija ļoti daudz darba, es pat nevarēju saprast, kā viņi jaudāja paveikt visus savus pienākumus. Par to, lai neviens darbs neaizkavētos, rūpējās bārdainais un dusmīgais vagars. Ja sarunājās madāma ar vagaru, es nevarēju neko saprast, viņi runāja vāciski tāpat kā visi baroni. Reiz, kad pils bija iegrimusi dziļā miegā, es izlavījos no virtuves un devos pastaigā pa pils istabām. Pils bija tik liela, ka es gandrīz apmaldījos. Aizlēcu līdz lielajai kungu ēdamistabai, uzlēcu uz galda un nemaz nevarēju saredzēt galda otru galu – tik garš tas bija. Ak, kungs, kādas zīžaini zeltainas tapetes, spoguļi, grīdas, uz kuras atspīdēja katra mana ūsiņa, milzīgi logi un griesti tik augsti kā pašas debesis! Drīz jau biju ielavījies paša barona istabā. (Man jārunā klusītēm, jo pilī visi guļ.) Barona darbistabā bija dažādu dzīvnieku ādas, ragi, un pat mežakuiļa galava nikni skatījās uz mani no ziemeļu sienas. Brrrr ... Tumšs, liels rakstāmgalds ar tintnīcu un spalvu, kantorgrāmatas rūpīgi saliktas stikla skapī. Guļamistabā iebāzu galvu tikai uz mazu brītiņu. Barons gulēja smagnējā koka gultā un bija sedzies rakstainām zīda segām. Istabu rotāja lielas marmora vāzes, kurās gan nekad netika likti ziedi, un vairākas gleznas, kurās sārti un tukli amoriņi lidinājās debesu velvēs. Kalpu istabās gan nebija ne dārgo vāžu, ne amoru, ne gleznu. Viņi gulēja nelielās, šaurās koka gultelēs, pārsegtās ar pašaustiem deķiem. Zem gultas katram bija palikta neliela koka lādīte, kurā glabājās gadu gaitās sakrātā mantība: meitām pūra krekli un adītas zeķes, svētdienās baznīcā ejamā kārta, naudas maciņš, puišiem zābaki un uzvalks, pīpe un bārdas dzenamie rīki. Ilgu laiku dzīve muižā ritēja netraucēt: barons pārrunāja muižas darbus ar vagaru, devās izjādēs, rīkoja medības un balles, baronese sagaidīja viesus tējas vakaros parka tējas namiņā, madāma izrīkoja saimes ļaudis, guvernante mācīja baronēnus. Reizēm barona ģimene aizceļoja vai nu uz ārzemēm, vai uz citām savām muižām. Taču kādā tumšā vakarā visi pils iemītnieki bija ļoti satraukti, tika kravātas barona ceļasomas un dedzināti dažādi papīri, mazie baronpuikas un meitenes skrēja, klaigāja un raudāja, pie dārza vārtiem mīņājās iejūgtie zirgi un atvadoties vecā baronese raudāja madāmai uz pleca un teica, ka viņi vēl atgriezīšoties. Tā baroni nakts tumsā aizbrauca. Taču naktī... Ap pili sapulcējās daļa pils kalpu, muižas ļaudis, apkārtējie zemnieki. Kāds kliedza: „Dedzināsim pili nost! Lai svilst barona muiža!” Laikam jau kāds nemierniekus iztraucēja, un mūsu pils palika neskarta. Kaimiņos Stāmerienas muižā gan pili nodedzināja. Nu muižas telpas vairs nerotāja milzīgās gleznas un smagnējās koka mēbeles. Klases tapa gaišas, sienas krāsotas košās krāsās, telpas iekārtotas ar skolēniem piemērotām mēbelēm. Gāja gadi, un skola kļuva arvien jaukāka un mīļāka. Tagad vakaros, kad visi skolēni un skolotāji ir devušies mājās, es pamazām aplēkāju visas skolas telpas. Un ir tāda vietā, kura vēl joprojām man atgādina seno muižas dzīvi. Tā ir skolas ēdamzālē ar divām nelielām velvēm. Tagad tur ir skolotāju galdi, bet senāk bija saimes istaba. Šeit es reizēm kavējos atmiņās par senajiem laikiem. Tagad viss ir daudz savādāk nekā agrāk un man tā patīk labāk. Es te palikšu visu savu atlikušo dzīvi, vērojot bērnus, viņu veiksmes, reizēm asaras, klausoties viņu smieklos un čalās. Ligita Eizāne, Litenes pamatskolas 8. klases skolniece.
Zīmējumi konkursā Mana skola pilī
TOP 100


Kontaktinformācija

Tālruņa nr.

64493640

64493571

CMS v.2.2 © ITrisinājumi.lv 2017, RixtelLab 2014

Mājas lapu izstrādāja ITrisinājumi.lv. Rixtel Lab.