facebook twitter
Lietotājiem
Latvijas Piļu un muižu asociācija
Unikālais piļu un muižu kultūras mantojums sevī glabā vērtības, atklājot jaunas un jaunas liecības par savas patības apzināšanos. Saglabājamas un nododamas nākamajām paaudzēm kā sociālekonomiskās izaugsmes potenciāls

Gaujienas pilsmuiža


Atrašanās vietas pilna adrese, karte

Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskola, p/n Gaujiena,

Lng: 26.3975378306, Lat: 57.5141931667


Juridiskā īpašnieka / apsaimniekotāja nosaukums

Apes novada pašvaldība

Foto


Objektā atrodas

Tips Apraksts
Pils/kungu māja - Pilsmuižas apbūves centrālā daļa veidojusies 18. gs. beigās, bet pils būvēta 1850.-1860. gados fon Vulfu dzimtai vēlīnā klasicisma stilā un vēlāk papildināta ar 6 kolonnu portiku. Pie pils parādes durvīm ir divas lauvas. Pilī daļēji saglabājusies sākotnējā interjeru apdare. No 1922. gada pilī atrodas Gaujienas ģimnāzija. Bijušajā muižas aldara mājā, kurā no 1922. līdz 1944. gadam dzīvoja komponists Jāzeps Vītols, pašlaik atrodas memoriālais muzejs \"Anniņas\". (K.Veinberga, J.Zviedrāns)
Vidējās izglītības mācību iestāde -
Saglabājušās viduslaiku pils drupas - 1238. gadā celta Atzeles Livonijas ordeņa kastelas tipa pils, kas bijusi viena no mazākajām kastelas tipa ēkām Livonijā. 1702. gadā Ziemeļu kara laikā tā sagrauta un vairs nav atjaunota. Pēc sagraušanas pilsdrupas izmantoja kā celtniecības materiālu ieguves vietu, bet 18. gs. beigās-19. gs. sākumā pils vietā izveidoja parku, un drupas kļuva par romantisma perioda sastāvdaļu parkā.
Valsts nozīmes pils/kungu māja
Muižas komplekss - Muižas ansamblī ietilpst pils, muižkunga māja, dārznieka māja, ar mūra sienu apjozts augļu dārzs, siltumnīca, ledus pagrabs, staļļi, ratnīca un staļmeistara-kučiera māja, muižas ļaužu dzīvokļu un saimniecības ēkas, aldara māja, alus pagrabi un spirta brūzis. Pils un centrālo ēku fasādes veidotas klasicisma stilā ar neorenesances ietekmi, izmantojot kolonas, pilastrus, iluzoro krāsojumu, specifisku logu ierāmējumu un sadalītu profiljoslu zem dzegas. Lielākā daļa pilsmuižas kompleksa ēku tiek izmantotas šodienas vajadzībām.
TOP 100
Memoriāls muzejs - "Anniņas", p/n Gaujiena, tālr. 4381030, e-pasts:gaujiena.info@aluksne.lv Jāzeps Vītols (1863-1948) - viens no klasiskās mūzikas pamatlicējiem, Pēterburgas konservatorijas profesors, vasaras (1922-1944) pavadījis un strādājis vasaras namiņā "Anniņas", kuru viņam par īpašiem nopelniem latviešu mūzikas attīstībā piešķīra Latvijas valdība. Kopā ar bijušo aldara māju komponista ģimene saņēma pusi no muižas dārza ar dīķi un nelielu lauksaimniecībā izmantojamu zemes gabalu, tādēļ līdz trimdai 1944. gadā viņš kopā ar dzīvesbiedri Anniju vasaras un svētku brīvdienas vislabprātāk pavadīja tieši šeit. 1961. gadā "Anniņās" iekārtots komponista piemiņas muzejs un darbistaba. Daudzus eksponātus un fotodokumentus muzejam dāvājuši komponista sievas radinieki. Netālu piekalnē uzstādīts marmora krusts, kurš pārvests no J. Vītola pēdējās atdusas vietas Lībekā, Vācijā. Kopš 1988. g. katru gadu jūlijā notiek "mazie dziesmusvētki".
Valsts nozīmes ēkas, drupas, apbūve - Gaujienas pilsdrupas 1238. Gaujienas muižas apbūve 18. gs. 2.p. - 19. gs. 1.p. Dārznieka māja, vēlāk spirta noliktava 18. gs. 2.p., 1838. Jaunā pils 1848. -1850. Klēts 1788. Kūts, vēlāk ugunsdzēsēju māja 1838., 1886. Muižkunga māja 19. gs. s. Parks 19. gs. 1.p. Siltumnīcas 19. gs. 2.p. Staļļi un staļļmeistara māja 19. gs. 2.p.
Vietējas nozīmes ēkas, drupas, apbūve - Leduspagrabs 19. gs. s. Noliktavas (vīnu mājas) drupas 19. gs. b. Rija 19. gs. 2.p. "Lauvas mutes" avots 19. gs. b. Sūkņa namiņš 20. gs. 1.p.
Ordeņa pils - Gaujienas pils bija ordeņa komtura pils, kura kopš 14. gs. vidus kļuva par Alūksnes komturejas blakuspili. Precīzs pils celšanas gads nav zināms, taču vēsturnieki pieņem, ka pils tikusi celta 13. gs. beigās. 1558. g. pili nodedzina maskavieši. 1560. mestrs Gothards Ketler kādā savā vēstulē Gaujienas pili nosauc par nodedzinātu un nopostītu. 1627. gada Gaujienas inventarizācijas aprakstā var atrast sekojošus datus par pili - ir divi paceļamie tilti, apdzīvpts apakšstāvs, kapela. 1702. g. Ziemeļu kara laikā pili ieņēma krievi. 18. gs. pils ir pamesta. Muižas īpašnieks Johans Vulfs no 1848. - 1850. g. priekšpilī celis kungu māju. Viņš finansiāli atbalsta pils izrakuma darbus 1911. g., kuros tika atsegs pils plānojums un ziemeļrietumu stūra tornis, kā arī atbalsta pilsdrupu nostiprināšanas darbus.
Valsts nozīmes parks - Parks atrodas Gaujas krastā, ietverot muižas ansambļa apbūvi. Parks viedot 19.gs.-20.gs. sāk. Parka aisargājamā teritorija ir 17,4 ha liela. Parku varētu nosacīti iedalīt trīs izteiktās daļās. Augšējais parks, jeb pagalms, kas ietver muižas apbūves lielās ēkas. Aldara mājas, jeb "Anniņu" muzeja apkārtne ar "Lauvasmutes" avotu, dīķiem un koru estrādi. Teritorija starp Gauju un stāvo krastu, kas sevī iekļauj romantiskas dabas takas gar Gaujmalu un, uz augšu skatoties, paver skatu uz muižas ansambļa ēkām un pilsdrupām.
Apraksti konkursā Mana skola pilī - Gaujienas muižas pils Gaujas labajā krastā stāv monumentāla fon Vulfu muižas baltā pils. 1818. gadā Ādolfs fon Vulfs par aptuveni 95 000 sudraba rubļu nopirka Heinriha fon Rautenfelda īpašumu. Tā kā ēkas bija vecas, jaunais īpašnieks cēla jaunas. 1827. gadā sāka būvēt jauno pili, bet pārbūvēta un pabeigta tā tika dēla Jūliusa fom Vulfa laikā. Tā ir monumentāla trīsstāvu mūra ēka ar greznu seškolonnu jonisko portiku. Pils galvenās kāpnes sargāja divas guļošas akmens lauvas. Pils bija 1882 m2 , tur atradās 52 telpas. Pirmajā stāvā atradās sulaiņa telpa, virtuve, veļas mazgātuve, noliktavas, saimniecības telpas. Otrā stāvā bija barona guļamistaba, baroneses buduārs, zāle ar ēdamistabu, bibliotēka, mūzikas istaba. Pils trešo stāvu pilnībā ir aizņēmušas guļamistabas, kur izvietot barona viesus. Barona iemīļotākā vieta pilī – guļamistaba Katram pils saimniekam ir savas iemīļotās vietas pilī, kur viņš var pārdomāt un paslēpties no citu acīm, lai netiktu traucēts. Barona iemīļotākā vieta – guļamistaba. Savā guļamistabā barons pārdomājis savu mīļāko izklaidi – medības. Tā bija plaša un gaumīgi iekārtota, ar ko var lepoties katrs barons. Guļamistabas logs paver skatu uz terasēm, kur savu brīvo laiku pavada baroneses un viesi, jautri izklaidējoties un skandinot savus sulīgos smieklus. Guļamistabā ir parketa grīda un trepes ar greznām margām. Trepes ved uz baroneses guļamistabu augšstāvā. Blakus barona guļamistabai atrdadies seifs, kur barons glabājis medību bises, naudu, zeltlietas, vērtslietas, 14 kara šautenes. Seifs atradies 1,5 metrus biezā sienā. Tas bijis barona lepnums un gods, un seifam varēja piekļūt tikai pats saimnieks. Gadiem ejot... Barona guļamistaba tagad ir vēstures kabinets. Tajā ir saglabājušās dažādas liecības par barona laikiem: parketa grīda, aizmūrētās trepes, durvis un logu slēģi. Durvis un trepes tika aizmūrētas, lai pils vairāk tiktu pieskaņota skolai, un reizē atstājot pazīmes, kas ļauj skolēniem un skolotājiem fantazēt par barona laikiem. Man pašai paskatoties uz vēstures kabinetu un tā interjeru domās izveidojas aina: „Barons lepni staigā pa guļamistabu ar vieglu smīnu, jo tikko pa logu ieraudzīja, kā viena no baronesēm ar viņu koķetē. Barons jau liekas diendusā, kad baronese ar savu kuplo kleitu ienāk, godbijīgi paklanās un aicina uz tasi tējas. Viņš neatsaka un, sniedzot baronesei roku, dodas prom no guļamistabas..., bet atskan milzu šāviens. Baronese un barons izbīstas. Barons piesteidzas pie loga un sāk gardi smieties, jo viens no viesiem šauj pīles. Baronese atviegloti nopūšas un atkārtoti izsaka priekšlikumu par tasi tējas. Barons piekrīt un beidzot dodas malkot tasi tējas.” Manus sapņus pārtrauc atgriešanās vēstures stundā, kur mācāmies par Seno Romu. Baroneses buduārs Katrai sievietei būtu jābūt tādai vietai, kur viņa laiku var veltīt tikai sev. Baronesei tāda vieta ir buduārs. Tajā baronese no rīta puses lasa un raksta vēstules, pēcpusdienā malko karstu tases tēju, lasa grāmatas un atpūšas no ikdienas kņadas. Šeit baronese var būt viena ar savām domām, izjūtām un pārdomām par aizvadīto dienu. Baronese jūtas valdniece pār savu buduāru tāpat kā barons pār pili. Baroneses buduārs sastāv no 2 mazām telpām. Šajās telpās atrodas arī kolonnas un logi, kas paver skaistu skatu uz pils parādes pagalmu. Paskatoties pa šiem logiem, es iztēlojos kā barons ar savu karieti dodas izbraukumos. Skolas novadpētniecības muzeju atklāja 1968. gada 29. oktobrī. Tā vadītājs ir ilggadējais skolotājs H. Grāvis. Muzejs ir izvietots 3 telpās, kuras aizņem skolas vēsture un Gaujienas pagasta vēsture. Skolas muzejā ir aplūkojamas fotogrāfijas par skolas dzīvi dažādos gadu desmitos. Te ir aplūkojamas visas absolventu klases, albūmi, ko skola kā dāvanu saņem no izlaiduma klasēm, direktori un to īss raksturojums. Atsevišķs stends ir mūsu tautas dzejniekam Ojāram Vācietim, kas ir absolvējis mūsu skolu, D. Avotiņai, G. Selgam un V. Lāmam. Skolas muzejs tiek izmantots kā mācību līdzeklis skolēnu padziļinātākai interesei par savu skolas likteni, vēsturi. Otrā muzeja daļa ir par Gaujienas pagasta vēsturi, Gaujienas sabiedrisko un kultūras dzīvi laikmeta griežos. Šajā muzeja daļā ir unikāla senlatviešu darbarīku kolekcija, kuri ir atrasti Gaujienas apkārtnē. Šo ekspozīciju veidoja skolēni kopā ar skolotājiem. Šajā muzeja daļā ir aplūkojami atzinības raksti, kur Gaujienas pagasts ir vairākas reizes atzīts par sakoptāko pagastu Alūksnes rajonā. Šis novērtējums parāda cilvēku entuziasmu un darbošanās prieku. Gaujienā katru gadu tiek rīkotas talkas, kur kopējā saimē vienojas skolēni un visi pagasta iedzīvotāji, lai sakoptu, labiekārtotu apkārtni. Muzeja ekspozīcijā ir daudz senlietu un dokumentu, sens laivas akmens cirvis – 4 tūkstošus gadu vecs, senlatviešu rotaslietas un monētas, barona Vulfa izdota ugunsdzēsēju rokasgrāmata. Latvijas brīvvalsts žurnāli un avīzes, skolēnu cibiņas, skolotāju lineāls, kuru izmantoja stundu darbā un arī skolēnu fiziskai sodīšanai. Es esmu lepna, ka mums pašiem ir savs muzejs, ko varam parādīt tūristiem no visas Latvijas un dalīties citos. Muzejā ir ieguldīts milzīgs skolotāju un skolēnu darbs, kas nevienu neatstās vienaldzīgu. Skolas zāle barona laikā Baronu Vulfu laikā zālei bija 3 daļas: mazā, vidējā un lielā telpa. Mazajā telpā atradās barona bufete un bibliotēka, kur baronam ļoti patika uzturēties. Vidējā telpā atradās ēdamzāle, lielajā telpā – reprezentācijas telpa. Telpās ir bijuši grezni griestu gleznojumi, rozetes. Iespējams, ka ir bijusi arī bīdāmā starpsiena. Pie zāles atradās lifts, ar kuru tika piegādāts ēdiens uz pirmo un otro stāvu. Zāle – mūsdienās Skolas zālē no baronu laikiem ir saglabājusies parketa grīda un durvis, kas zālei dod senlaicīgu efektu. Zālē var dejot Žetonvakara un izlaiduma valšus. Es no savas pieredzes vadoties varu teikt, ka šī zāle ir ļoti piemērota barona laika dejām. Ziemassvētki ir organizēti baronu laika stilā, kur vadītāji ir barons, baronese un pils ļaudis. Šāda veida pasākumi palīdz atklāt barona laika dzīves ieražas, viņa dzīves stilu. Ziemassvētkos skolēni un skolotāji veido pašdarinātus rotājumus, kas izceļ pils skaistumu. Organizējot pasākumus, skolēni ļauj izpausties savai fantāzijai, daiļradei, radot tērpus un noskaņojumu visos cilvēkos, kāds bija iespējams pirms 150 gadiem. Skolēni vairāk iedziļinās tā laika dzīvē un salīdzina ar mūsdienām. Mūsu skolā visu gadu ir rosība un tā nekad nepierimst. Mācību laikā pa skolu rosās skolēni un skolotāji, bet vasarā – nometnieki. Uzsverot to, ka mūsu skola ir pilī, nometnieki rīko balles, kas ieturētas barona laika stilā. Balles ir domātas visiem vecumiem. Šāda veida balles rosina cilvēkus ierasties tam laikam atbilstošā apģērbā. Mūzikas istaba Tā izceļas ar bagātu dekoratīvo apdari. Griestu centrā ir rozete. Sija sadala telpu it kā 2 daļās – taisnstūra un pusapaļā. To balsta divas kolonnas. Iepretī kolonnām pie sienas atrodas pilastri. Pusapaļā telpā griesti gleznoti ar reljefiem, veidojumiem un gleznojumiem. Uz zila fona ir pelēkos toņos attēlots eņģelis. Barona ģimene šeit pulcējās uz dievkalpojumiem. Kapela Īpaši grezna no telpām mums ir kapela, kurai nesen bija remonts. Sākumā skolā kapela bija noliktava, kur novietot skolas krēslus. Tagad tur valda neierasts miers, klusums, kas nav raksturīgs mūsdienām. Kapelā notiek Dzejas stundas, kur skolotāji un radošākie skolēni pulcējas sveču gaismā, lai plašākai sabiedrībai lasītu savus dzejoļus un iemīļotāko dzejnieku dzejoļu. Kapelā ir restaurēti baronu laiku griestu gleznojumi, kolonnas no mākslīgā marmora un greznas durvis. Grīda ir īpatnēja – tā ir ilustrācija kokā, kas izveidota no citas krāsas koka plāksnītēm. Šobrīd telpas restaurācija nav vēl pabeigta. Liene Vērzemniece, Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas 10. klases skolniece. Fragments no „Gaujienas pils - skolas telpu stāsti”.
Domraksti konkursā Mana skola pilī - Mana skola pilī .... Gadiem ejot, es aptvēru, cik mana skola ir skaista, pārsteidzoša, noslēpumaina. Es iemīlējos tās skaistumā, cēlumā, īpašajā aurā, ko sniedz barona gars. Manas skolas skaistums atspoguļojās arhitektūrā, dabas vidē, kurā tā atrodas. Mana zinību pils ir celta klasicisma stilā, rotāta ar kolonnām, vietām ir grezna sienu apdare ar zelmiņiem un pilastriem, vietām ir griestu gleznojumi, balkoni ar ķeta margām un konsulēm. Šīs, pagājušo gadsimtu atstātās zīmes, manī uzjundī prieku kā mazam bērnam par saldējumu, jo es skaistumu vēroju, bet bērns saldējumu var izbaudīt ar mēles kārpiņām, abos gadījumos gūstot baudījumu. Skolas ieeju sargā divas, šķietami mierīgi guļošas, lauvas. Tās sniedz man drošības sajūtu, tām var uzticēt noslēpumus, ko lauvas turēs pie sevis mūžīgi. Lauvas ir noslēpumu krātuves. Tās savas krātuves ir veidojušas gadsimtus, tāpat kā meitas veido pūru. Lauvu krātuves ir skolas mantojums. Skolas telpās ir bijušas guļamistabas, baroneses buduārs, vannasistabas, seifi. Mana klase atrodas viesu guļamistabā. No tās loga paveras burvīgs skats uz terasēm, kur pastaigājušies barons un baronese. Paskatoties pa šo logu, es nokļūstu tā laika dzīvē. Tajā es esmu smalka un koķeta baronese, kas maldina barona prātu, veltot viņam savus bērnišķīgos smieklus. Šī ir viena no daudzajām epizodēm, kas rodas skolēnu prātos. Pašreiz dažās telpās ir saglabājusies parketa grīda, sienu un griestu gleznojumi. Tie atgādina man senatni un liek fantazēt, kā baroneses ar savām greznajām kleitām pārvietojušās, jo skolas koridori ir šauri un nav domāti kā daudzu skolēnu pavietošanās vieta. Mūsu skolā ir skaistas, graciozas kāpnes, kas, spītējot gadiem, ir saglabājušās no barona laikiem. Mēs, jaunieši, tās atdzīvinām un liekam būt noderīgām. Tās mani pavada katru dienu ar sajūtu, ka es eju pa tām pašām pēdām, kur gājuši baroni un baroneses, spriežot par tā laika izklaidi – medībām. Mēs, ejot pa šīm kāpnēm, runājam par mācību vielu, pasākumiem un par dzīvi kā iespēju pasauli, kas plaši atver durvis mums pie kājām. Mums visiem ir jāmāk tās atvērt un ieiet tajās ar paceltu galvu. Kāpnes ved uz deju zāli, kur valšus Žetonu vakaros un izlaidumos var dejot zālē, kur ir saglabājusies parketa grīda, daudzās durvis ar vēstures elpu. Zālē esmu piedalījusies pasākumos, kuros skolēni un skolotāji spēlē pils saimnieku – baronu, baroneses, pils ļaužu lomas. Šie pasākumi līdz ar to kļūst savdabīgāki, neparastāki, jo ļauj iztēloties barona laika dzīves paradumus, un es ticu – arī nākošo paaudžu skolēni neļaus izzust barona garam. Blakus zālei ir kapela. Tā ir skolas svētnīca. Es domāju, ka tās esamība pasargā skolu no ļaunas acs, nelaimēm. Tajā aizmirstas mūsdienu problēmas un var ļauties valdzinājumam, ko sniedz sveču gaisma, tējas tasītes, klusums, miers, kur var ļauties savām pārdomām. Kapelā notiek Dzejas stundas, kur skolēni un skolotāji vienojas kopīgā saimē, lai iepazīstinātu ar saviem dzejoļiem, ar saviem mīļākajiem dzejniekiem. Skolotāji un skolēni sniedz savus vērtējumus par dzeju, spriež par tās būtību. Dzejas stundas ļauj neaizmirst mūsu tautas dzejnieku Ojāru Vācieti, kas absolvējis mūsu skolu. Tuvojoties svētkiem, skolēnus un skolotājus pārņem degsme, gaisā virmo jaunas idejas, kas birst kā no pārpilnības raga. Par viena no skolas tradīcijām ir kļuvušas degošās sveces pusaplī pils priekšā, kuras ieraugot, sirdī kļūst silti, acis mirdz kā spuldzītes. Svecītes nes labprāt, un tā ir kā apvienošanās vienotā elpā, pārdzīvojumā. Sveces ir simbols romantikai, siltumam, cerībai, ko katrs vēlas ieraudzīt gaišajā liesmiņā. Gatavojoties svētkiem, skola tiek rotāta ar pašdarinātiem rotājumiem, pilij piemērotiem, sniedzot prieku un gandarījumu katram skolēnam, skolotājam, kas mūsu pilij liek justies greznākai nekā tā ir. Jaunas tradīcijas rodas, jo mūsu pilī visu gadu notiek rosība. Mācību gada laikā pilī rosās skolēni, skolotāji, bet vasarā pils uzņem nometniekus, kas nebeidz apbrīnot pils daili. Visspilgtāk atmiņā palikusi 3*3 nometne, kad tika rīkota balle. Šī balle bija netradicionāla ar muzikantiem un dejot gribētājiem. Balle bija domāta visiem vecumiem, un to vadīja baronu un baroneses tēli. Šāda veida balles rosina apmeklētājus ierasties atbilstošā apģērbā, radot interesantāku, reizēm noslēpumaināku vidi, liek neaizmirts tās sākotnējo būtību. Jaunas idejas rosina ne tikai barona un baroneses klātbūtne, bet arī sakoptā, ar mākslas elpu esošā vide, kurā atrodas mana skola. Mana skola ir kā bērns, kas jālutina, jāapmīļo, jāaprūpē, jādāvā mīlestība, kas cilvēkam ir neizsmeļams avots. Mēs, cilvēkbērni, vislabāk zinām, kā ir, ja tevi nepieņem, nesniedz mīlestību, nerūpējas par tevi. Tajos brīžos mēs esam kā mazi velnēni, kas staigā kā nepieņemti, darot citiem sāpes, lai kaut uz īsu brīdi mūs ievērotu. Mana skola ir laimīga, jo tai ir mīlestība, citu rūpes un mūžīgā pavadone Gauja. Tā strauji un līkumoti tek gar skolas stāvo krastu. Skola un Gauja ir nešķiramas sirdsdraudzenes, kas viena otru papildina. Māksla savu artavu pilij dod ar J. Vītola dienām, kas pulcē simtiem dziedātāju no visas Latvijas. Klausoties tos, liekas, kas mana skola ir kļuvusi par dziesmoto pili, jo tā vizuāli bagātina katra dziedošā jaunradi. Netālu no skolas atrodas J. Vītola memoriālais muzejs „Anniņas”, kas bagātina skolas lepnumu, tās nozīmīgumu katra cilvēka acīs. Skolas apkārtnē atrodas Livonijas ordeņa pilsdrupas, kas papildus skolai dod mūžīgo vēstures elpu, kas nekad neizzudīs. Es lepojos, ka mana pils atrodas tādā apkārtnē, jo tā pulcē tūkstošiem tūristu, ar kuriem es dalos savā lepnumā. Es priecājos, ka tieši man ir tā iespēja mācīties šajā pilī un iegūt pamatu savai nākotnei. Mana pils ir mana rota, bet mana rota ir mans skaistums, mans skaistums ir apziņa, kas es esmu cienījusi savu skolu kā savu otro māti. Pati pirmā skola visvairāk paliek sirdī, un ja tā vēl ir pilī, tad katrs var justies aplaimots un laimīgs, ka viņam ir dota iespēja mūsdienu elpu savienot ar senatnes elpu. Liene Vērzemniece, Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas 10. klases skolniece. Savādā skola laiku lokos Man skola pati skaistākā, man skola pati krāšņākā, ir skolai skaista kolonnas un citas lietas dīvainas- kāpnes- tādas apaļas un sienas- rakstiem rotātas. Vēl lauvas skolas priekšā, kas svešiniekus nelaiž iekšā. Šī skola tāda savāda, jo senos laikos uzcelta, tad barons Vulfs šeit dzīvoja un pār šo ēku valdīja. Viņš viesības šeit rīkoja un viesiem pili rādīja. Bij rožu dārzs un rozes baltās, kas nenosalst pat naktīs saltās. Bij sieva baronam un meitas, kas nemācēja blēņas darīt. Viņš dzīvoja šeit bagāti, raženi un laimīgi. Bet nu no tā tik atmiņas, kas senās telpās glabājas. Šī skola man ir skaistākā un pati, pati mīļākā... Daila Ševčenko, O. Vācieša Gaujienas vidusskolas 7b. klases skolniece
Nostāsti - Gaujienas pils celšanā, kas noticis 1238. g., esot piedalījušies visi apkārtnes ļaudis, kas spējuši pacelt septiņas mārciņas smagu akmeni. Tikai iesākumā pils celšana nav vedusies, cik pa dienu uzcelts, tik pa nakti nojaukts. Tad radusies doma, ka vajagot pils mūros iemūrēt dzīvu cilvēku. Izvēle kritusi uz kādu brāli un māsu – Jāni un Grietiņu. Viņi bija nākuši no Dārtas muižas pili apskatīt. Abi bērni piedzirdīti un iemūrēti pils sienā. Trīs dienas bijusi dzirdama bērnu dobjā rūkšana. Pili 1702. g. nopostījis Pēteris Lielais. Tagad vēl tiekot rādīts caurums, kuru izrāvušas lodes. No pils ejot divas alas – viena pa Gaujas apakšu uz lēģeri, otra uz tā saukto Rātes silu. Stāsta, ka kalna dziļumā esot paslēpta nauda, kuru sargā mazs, melns sunītis. ... Pili nopostījis Pēteris Lielais, 1702. gadā, kad tā jau bijusi pastāvējusi 464 gadi. Tagad vēl rāda caurumus, izrautus ar lielgabala lodēm. Krievi esot nometušies otrā pusē Gaujai uz tā tagad sauktā Cara (Cavara) kalna. Zviedri redzēdami, ka nespēs atturēties pretī krievu kaŗa spēkam un pili aizstāvēt, sūtījuši vēstnesi pie paša ķeizara Pēteŗa ar rakstu, ka pils padodoties bez kaujas. Sūtnis nezin aiz kādiem apstākļiem, bijis aizkavējies un nonācis pie ķeizara tikai tad, kad jau pils bijusi sašauta. Zviedri iznesuši pils atslēgas pretī par padošanās zīmi. Sūtnim par savu nepasteigšanos bijis jāmirst caur bendes zobinu. 1819. gadā, ceļot Gaujienas jauno ērbēģi pamanījuši, ka ērbēģis pagāzies uz vienu pusi. Tikuši saukti ļaudis, kas rakdami uzgājuši dzelzs durvis, bet muižas pārvaldnieks nav atļāvis tās uzlauzt. Sarakuši dzelzs stutes zem ērbēģa un tā viss palicis atkal pa vecam.
Zīmējumi konkursā Mana skola pilī


Kontaktinformācija

Tālruņa nr.

64357167

E-pasts

ieva.zarina@ape.lv

CMS v.2.2 © ITrisinājumi.lv 2017, RixtelLab 2014

Mājas lapu izstrādāja ITrisinājumi.lv. Rixtel Lab.