Felicianovas muiža
Felicianovas muiža – muiža ar Felicijas noslēpumu
Ir muižas, kuru stāstu izstāsta arhitektūra. Un ir muižas, kurās daļa stāsta joprojām
palikusi neizstāstīta. Felicianova ir viena no tām.
Latgales austrumu ainavā, seno koku ieskauta, slejas Felicianovas muižas sarkano
ķieģeļu kungu māja. Atturīga un pamatīga, tā necenšas sacensties ar greznākajām
Latvijas pilīm. Felicianovas valdzinājums meklējams citur – tās noskaņā, vēstures
slāņos un mazliet noslēpumainajā vārdā.
Rakstītajos avotos Felicianova sastopama jau 18. gadsimtā, kad tā minēta kā Ozupines
muižas pusmuiža. Vēlāk muiža nonāca Plēnu (Plenu) dzimtas īpašumā, ar kuru tās
vēsture bija saistīta līdz pat Otrā pasaules kara beigām.
Muižas sirds ir sarkano ķieģeļu divstāvu kungu māja ar raksturīgajiem mezonīniem. To
ieskauj 19. gadsimta beigās veidots ainavu parks – kluss liecinieks laikam, kad pa
muižas ceļiem brauca pajūgi, parkā pastaigājās muižas ļaudis, bet vakaros kungu
mājas logos iedegās gaisma.
Taču Felicianova nebija tikai skaista dzīvesvieta.
Tā bija muiža, kurā kūsāja darbs. Ūdensdzirnavās mala graudus, pārstrādāja vilnu un
darbināja gateri, muižas saimniecībā darbojās ādu apstrādes darbnīca un citi
uzņēmumi. Felicianova bija vieta, kur muižas dzīves elegance sastapās ar amatnieku
darbu, ūdens spēku un saimniecisku uzņēmību.
Un tomēr visintriģējošākais Felicianovas stāsts sākas tur, kur vēstures dokumenti
apklust.
Kas bija Felicija?
Vietējā teika vēsta par jaunu virsaiša meitu Feliciju, kuras liktenis reiz bijis saistīts ar šo
vietu. Nostāstā savijas skaistums, vajāšana, nelaimīga mīlestība un dramatiski notikumi,
bet Felicijas vārds, kā stāsta leģenda, palicis dzīvot arī pēc pašas meitenes – kļūstot
par daļu no vietas nosaukuma.
Vai Felicija patiešām reiz dzīvojusi?
Vai viņas stāstā saglabājusies kāda sena, dokumentos sen pazaudēta patiesība?
Vai arī viņu radījusi cilvēku iztēle, mēģinot izskaidrot neparasto Felicianovas vārdu?
Atbildes nav. Un varbūt tieši tādēļ Felicijas stāsts joprojām dzīvo.
Muižas sienas ir pieredzējušas vairākas varas, karus un cilvēku paaudzes. Mainījušies
īpašnieki un laiki, apklusušas reiz rosīgās saimniecības skaņas, taču sarkano ķieģeļu
kungu māja un vecais parks joprojām glabā Felicianovas īpašo noskaņu.
Šeit nav nepieciešams steigties.
Ir vērts iziet cauri vecajam parkam, pavērot muižas logus un uz mirkli iztēloties
Felicianovu pirms vairāk nekā simt gadiem – dzirnavu rata šalkoņu, zirgu pakavu
skaņas, vakara gaismu kungu mājas logos un cilvēkus, kuru vārdus vēsture vairs
neatceras.
Un tad paliek vēl tikai viens jautājums.
Ja reiz Felicija bijusi tikai leģenda – kādēļ viņas vārds joprojām ir šeit?
