Latvijas Piļu un muižu asociācija

Precīzs laiks, kad tieši Ēbelmuiža celta, nav zināms. Taču kādreiz tā bijusi bagāta Rīgas namnieka vasaras mītne un tiem laikiem atradusies samērā patālu no Rīgas centra. 18. gadsimta otrajā pusē muižai apkārt pletās smilšainas un pārpurvotas pļavas. Vēsturiskā celtne savu nosaukumu ieguva par godu Lielās ģildes tirgotājam un Melngalvju biedrības vecākajam Joahimam Ēbelam, kuram ēku 1799. gadā pārdeva tās iepriekšējais īpašnieks Justs Blankenhāgens.

Ēbels laikā no 1799. gada līdz 1805. gadam muižas teritoriju labiekārtojis, kā arī pašu ēku pārbūvējis, tai iegūstot vēsturiskajos avotos tik pazīstamo tēlu. Muižas dzīvojamās mājas arhitektūra raksturīga 19. gadsimta sākuma Pierīgas muižiņām, kuru apjomos un fasādēs dominē klasicisma iezīmes. Taču Ēbelmuiža ir interesanta arī ar to, ka tai no 18. gadsimta ir saglabājusies arī baroka ietekme.

Zināms, ka Ēbels nama apkārtnē izveidoja vēsturnieka Johana Kristofa Broces zīmējumos tik pazīstamo, iespaidīgo parku, uzbūvēja oranžēriju un dārza paviljonu. Kā liecina Reinholda Bērenta 1812. gada atmiņas, plašajā parka teritorijā līdztekus labiekārtojumam atradies arī sakņu dārzs siltumnīcas, peldu māja, japāņu templis, grota, templis-rotonda un citas ārpilsētas atpūtai piemērotas būves un elementi.

Ēbelmuiža ar tās grezno, labiekārtoto teritoriju 19. gadsimtā pakāpeniski kļuva par populāru atpūtas vietu bagātākajiem un ievērojamākajiem Rīgas namniekiem. Te norisinājās dažādas saviesīgas vakarēšanas, skanēja mūzika, kurējās krāsnis, sanāca tā laika sabiedrības elite. “Vispār labāk dejoja ēdamistabā, kur bija flīģelis,” teikts par kādu lielāku telpu, kas atradās pa kreisi no priekšistabas un no kuras varēja aiziet uz priekšnamu vai pa trepēm doties augšup, liecina Ēbelmuižas iemītnieku atmiņas, kas ir samērā reti sastopamas Latvijas muižu ēku izpētes vēsturē.